Latviešu Romănă Slovenčina Eesti 

Brīvprātīgās Alvīnes stāsts 10.07.2014.

Children, education

Author:
Mārcis Kaksis

Mārcis Kaksis

Māras centrs

Rate:

Share:

Ir drūms un apmācies svētdienas rīts. Diena rādās būs tāda, ka labāk sēdēt mājās ar lielu tējas krūzi un lasīt grāmatu. Bet ir jāceļas, jādodas uz , taču tik ļoti negribas iet ārā... Tomēr saņemos un dodos ceļā.

Esmu jau Āgenskalnā un eju pa mazo ieliņu, kas ved uz „Māras centru". Iela liekas tukša, klusa, pamesta un drūma. Ieejot pagalmā tas ir tukšs, vien rudens vējš pasviež gaisā lapas un zem nojumes stāv 7 bērnu ratiņi. Satieku audzinātāju Māru, viņa pastāsta, ka dosimies uz leļļu teātri. Bērni vēl pusdieno. Gaisā ir smarža, kas rada māju sajūtu....Daži bērni jau ir apģērbušies, un es kopā ar viņiem dodos uz pagalmu. Pie durvīm viņi man jautā: „Kā Jūs sauc?". Es nosaucu savu vārdu un viņi sāk saukt savus. Ārā lielākie zēni mētā bumbu grozā, mazākie skraida un rāpjas visur. Mazā Valērija cenšas tikt iekšā šūpolēs, es viņu iesēdinu un sāku šūpot. Pie mums pienāk Saša un sāk stāstīt par to, ka viņam ir trīs apavu pāri, Valērijai ir divi un Lāsmai arī ir divi pāri. Šajā brīdī iedomājos par savu apavu un zābaku kaudzi, kad no rītiem nevaru izlemt, ko vilkt kājās, bet šiem bērniem divi un trīs pāri ir daudz, un viņu acīs mirdz prieks un lepnums par to.

Nu jau arī citi bērni ir apģērbušies un mēs esam gatavi doties ceļā. Aizejam uz autobusa pieturu. Liels ir man pārsteigums, kad redzu, kā lielākie puikas rūpējas par mazajiem. Viņi to dara tā, it kā tie būtu viņu mazie brāļi un māsas. Tā domājot, esam jau centrā un jākāpj laukā no autobusa. Sadalāmies pa divi un trīs, un turpinām ceļu uz teātri... Garām aizbrauc jaunais tramvajs. Ričards man sāk stāstīt, kā ir braucis ar to. Mūsu sarunu sadzird citi bērni un arī atceras, kā ir braukuši ar to, daži nav, bet ļoti gribētu izbraukt. Bērni stāsta, ka ar tramvaju var aizbraukt uz zoodārzu... Ieejam teātrī. Bērni palīdz cits citam noģērbties. Atrodam savas vietas. Noskan trešais zvans. Sākas izrāde. Apkārt valda kņada. Kāds raud, cits smejas, vēl kāds skaļi sarunājas. Paskatos, ko dara mūsu bērni. Viņi sēž klusiņām un mierīgi vēro izrādi. Starpbrīdī pastaigājam pa foajē un apskatām bildes no citām izrādēm. Izrāde ir beigusies un ejam atpakaļ. Pa kanālu peld divas kanoe laiviņas. Lielākie steidz tās vērot, taču prieks nav ilgs, jo jākāpj autobusā, lai dotos atpakaļ. Mēs atkal ejam pa kluso un, kā man šķita, pamesto ieliņu. Taču tagad tā ir pilna siltuma un bērnu smieklu. Tiek apspriests redzētais, kas patika, kas ne. Kopumā visi ir ļoti apmierināti un laimīgi. Pavadu bērnus augšā un mēs atvadāmies. Lāsma vēl pamanās man rokās iespiest kastani. Tādu, kuram kaut kur ir otra pusīte, raupju. Kastanis tagad guļ man kabatā un atgādina par šiem bērniem, par to, cik viņi ir laipni un pieklājīgi, par viņu vienkāršību un patiesumu, par to, ka viņi ikviens vēlētos, lai viņu ģimene būtu kā apaļš un viens vesels gluds kastanis. To visu domādama, attopos, ka stāvu jau uz Akmens tilta un man garām iet saīguši un drūmi cilvēki, bet es smaidu un esmu laimīga. No gaisa krīt migla un pūš auksts vējš, bet sajūta, ka tā būtu Dieva svētība, kas krīt no gaisa... Šī diena ir kā saules pielieta un gaiša, nebūt ne tāda, lai sēdētu mājās ar lielu krūzi tējas un grāmatu...

Stāsts ņemts no „Māras centra” Rīgā mājaslapas.