English Romănă Slovenčina Eesti 

Sočos brīvprātīgie arī no Latvijas! 10.07.2014.

Brīvprātīgais darbs ārpus savas valsts robežām

Autors:
Mārcis Kaksis

Mārcis Kaksis

Novērtē:

Dalies:

Soču ziemas olimpiskajās spēlēs brīvprātīgo statusā Latviju pārstāvēja arī Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas docente Signe Luika un 4. kursa students Eduards Ivanovs. Portāls «Apollo» uzklausīja abu brīvprātīgo stāstus, par Olimpiādē pieredzēto un piedzīvoto. Par betmeniem miskastes maisos, par mēģinājumiem uzpirkt ar olimpisko medaļu, par zaudētajiem kilogramiem un vēl daudz ko citu.

Lai tiktu starp brīvprātīgajiem no visas pasaules, kuri palīdz notikt olimpiskajām spēlēm, gribētājiem bija jāaizpilda dažādi testi - krievu un angļu valodas, kā arī psiholoģiskie un pat matemātikas, kas bija saistīti ar ātru un precīzu laika noteikšanu, ņemot vērā laika joslas. Tāpat bija jāpiedalās skaipa intervijā un jāiziet dažādi apmācības kursi. Signe un Eduards atzīst, ka testi bija piņķerīgi un stresa pilni, jo nācās iekļauties jautājumam atvēlētajā laika limitā. Tomēr abus nepamet sajūta, ka ne jau testiem bija izšķirošā nozīme brīvprātīgo izvēlē, kritēriji acīmredzot bija skaidri vienīgi pašiem organizatoriem.

«Pirmais bija stress,» par sajūtām, ierodoties olimpisko spēļu mājvietā saka Eduards. «Mums pastāstīja, ko varam un ko nevaram darīt, bet tad sākās apmācības pa konkrētajiem spēļu objektiem. Es strādāju stadionā «Fišt», kur notika atklāšanas un noslēguma ceremonijas, kā arī arēnā «Šaiba», kur tika aizvadītas vīriešu un sieviešu hokeja turnīru priekšsacīkstes. Kopumā apmācības ilga nedēļu, turklāt bija iespēja piedalīties arī Olimpiādes atklāšanas ceremonijas ģenerālmēģinājumos 1. un 4. februārī. Tā bija īpaša sajūta - redzēt ceremoniju vēl pirms to ieraudzīs visa pasaule. Lai gan par to, ka olimpisko lāpu aizdegs Vladislavs Tretjaks bija aizdomas, nezināju, ka viņš to paveiks divatā kopā ar Irinu Rodņinu.»

Eduards atzīst, ka ar sportistiem bijis daudz vieglāk un patīkamāk strādāt nekā ar skatītājiem. «Skatītājiem vari pateikt, ka šeit nedrīkst sēdēt, bet viņš tev piecas minūtes skaidros, ka tomēr šeit apsēdīsies vai paprasīs: «Daj telefon načaļņika!» («Iedod sava priekšnieka telefona numuru!» - krievu val.). Sportistiem atlika vienreiz paskaidrot un viņi uzreiz saprata. Viņi apzinājās, ka tas tiek darīts viņu drošības dēļ.»

«Es Sočos ierados tikai divas dienas pirms Olimpiādes atklāšanas,» stāsta Signe. «Strādāju kalnu slēpošanas trasē «Rosa Khutor», kur kopumā bija vairāk nekā 2000 brīvprātīgo, bet es biju skatītāju servisa daļā. Manas grupas uzdevums bija no gaisa tramvaja vai autobusa pavadīt skatītājus līdz pat sēdvietām. Jāatzīst, ka kalnos cilvēki bez fiziskās sagatavotības līdz skatītāju vietām nonāca pamatīgi noguruši. Tādēļ mums bija jārada viņiem pārliecība, ka viņi šeit ir gaidīti un visas radušās problēmas ir iespējams atrisināt.»

«Labākais jautājums, kādu es kā brīvprātīgā saņēmu, bija no vienas sievietes, kura man vaicāja: «Uz šejieni atbraucu ar autobusu un jutu, ka man aizkrita ausis. Atpakaļ vēlos braukt ar gaisa tramvaju, taču man ir kardiorespirators. Vai es drīkstu braukt ar gaisa tramvaju?» Protams, ka nemācēju atbildēt un aizsūtīju uz medicīnas posteni. Cilvēki domā, ka brīvprātīgie, kas strādā olimpisko spēļu sacensību vietās zina atbildes uz visiem jautājumiem. Vaicā arī par to, kur pilsētā varētu paēst boršču?» atceras Signe.

«8000 skatītāju vietām paredzētās tribīnes bija pilnas, vienīgi pirmajā dienā uz snovborda sacensībām biļetes bija izpārdotas, taču skatītāju nebija. Pieļāvām domu, ka cilvēki vienkārši pareizi neparēķināja laiku, kāds būs nepieciešams, lai nokļūtu sacensību vietā, jo pēc attāluma izskatījās, ka tas prasīs kādas 40 minūtes, lai gan realitātē tās bija trīsarpus stundas - viens autobuss, otrs autobuss, tad vēl jāmēro ceļš ar kājām. »

Par labu noskaņojumu bija jārūpējas arī lietainās dienās, kurās apsargi pie ieejas tirgojuši miskastes maisus, jo lietussargus ienest bijis aizliegts. «Tā nu visi staigāja apkārt kā betmeni. Tās tomēr ir olimpiskās spēles, cilvēki bija nopirkuši biļetes un gribēja redzēt sacensības, bet mūsu uzdevums bija darīt visu, lai radītu viņos pozitīvas emocijas. Biju tas cilvēks, kurš ar ruporu sēdēja uz paaugstinājuma un uzrunāja sanākušos skatītājos, tādēļ pati sacerēju pantiņus krievu un angļu valodās. Cilvēki pat nāca ar mani nofotografēties, bet vietējais policists pajokoja - ja es no katra būtu paprasījusi vismaz pa rublim, tad mājās varētu braukt ar «Volgu».»

Eduards stāsta, ka noslēguma ceremoniju nav redzējis, jo stāvējis pie izejas, taču tas ļāvis veikt dažādus interesantus novērojumus. «Vēl pirms ceremonijas beigām prom vēlējās doties aptuveni 20 sportisti un treneri, bet kā pirmie aizgāja olimpiskie čempioni hokejā Sidnijs Krosbijs un Martēns Senluī. Biju jau noslēdzis izeju, kad atskrēja grupiņa amerikāņu sportistu, kuri ļoti gribēja tikt stadiona ārpusē, lai labāk redzētu salūtu. Viņi mani centās piekukuļot gan ar nozīmītēm, gan nepārvaramo vajadzību apmeklēt tualeti, bet viens pat jokodamies piedāvāja sudraba medaļu.»

«Šaiba» arēnā Eduards iepazinies ar Japānas sieviešu hokeja izlases galveno treneri, kura sieva spēlēja Kanādas valstsvienībā. «Viņš tribīnēs stāvēja Kanādas komandas jakā, bet, palūkojies pulkstenī un secinājis, ka līdz Japānas izlases mačam ir tikai pāris stundas, nomainīja to uz Japānas komandas jaku. Tāpat kopā ar ASV izlases ārstu vērojām kērlinga sacensības. Abi neko nesapratām, taču parunājāmies par hokeju. Tomēr jāatzīst, ka hokeju vislabāk ir skatīties kopā ar kanādiešiem. Viņi ļoti detalizēti redz un izprot spēli.»

Eduardam izdevies noskatīties arī vairākas Latvijas izlases spēles, taču uz ceturtdaļfinālu pret Kanādu viņš klāt nav bijis. «Uz to maču biļeti atdevu kanādiešu draugam, jo nebiju gaidījis, ka būs tik laba spēle. Pēc tam nācās nožēlot.»

Tomēr maldās tie, kas iedomājas, ka brīvprātīgie tikai atpūšas un izbauda olimpisko gaisotni, jo pirmām kārtām viņiem ir jāstrādā.

«Vakariņas bieži vien «izkrita», jo kopmītnēs atgriezāmies tikai ap plkst. 3.00 naktī. Ja spēle beidzās ap 23.30, tad vēl bija jāsagaida, kamēr arēnu pamet skatītāji, pēc tam arī hokejisti un treneri, bet tad jāmēro ceļš uz kopmītnēm. Kad atgriezos, paņēmu savu «Lunch Box», bet jau 10.00 bija jābūt uz brokastīm, lai pēc tam atkal dotos uz objektu,» dienas režīmu ieskicē Eduards.

Tikmēr Signei klājās vēl smagāk, jo vienā virzienā no kopmītnēm uz sacensību vietu ceļā nācās pavadīt trīsarpus stundas. «Vienā istabiņā bijām astoņi cilvēki, kuri strādājām vienā vietā. Ap plkst. 21.30 atgriezāmies no «Rosa Khutor». Ja paliki pēdējais, tad dušā tiki vien ap 23.30, bet jau plkst. 2.00 bija jāceļas, lai dotos uz sacensību vietu, kur bija jābūt ap 6.00. Kopmītnēs ēdināšana vēl bija OK, bet objektā... Satura ziņā ēdienam nebija ne vainas, taču tas tika atvests naktī, vairākkārt sildīts un pārsālīts. Turklāt izvēles nebija - vajadzēja ēst to, ko deva. Trakākais, ka līdzi arī neko nevarēja paņemt, jo apsargi pie ieejas atņēma pēdējo banānu. Bet objektā kafejnīcas un veikali bija patukši. Ja sākumā vēl varēja dabūt vismaz hotdogu vai picu, tad pēc pāris stundām vairs nebija arī to.»

Signe secina, ka no menedžmenta puses varējis būt labāk, taču saprotoši atzīst, ka tas viss ticis upurēts uz drošības rēķina. «Drošība bija ļoti augstā līmenī. Vismaz mūsu objektā likās, ka drošībnieku ir pat vairāk nekā skatītāju.»

Neskatoties uz to bijuši arī cilvēki, kuri olimpiskajos objektos varējuši pārvietoties bez pārbaudēm. Eduards min Tretjaka piemēru, tomēr uzreiz piebilst, ka vienreiz pat Tretjaks nav ticis ielaists «Šaiba» arēnā. Par centīgā apsarga turpmāko darbu arēnā gan nav informācijas.

Atklāšanas un noslēguma ceremonijās bijuši arī snaiperi un brīvprātīgie esot brīdināti, lai neveic straujas, muļķīgas kustības un uzvedas adekvāti. Tomēr snaiperu klātbūtnē nav tikai Soču olimpisko spēļu parādība, jo tie bijuši arī jau pirms astoņiem gadiem Turīnas ziemas olimpiskajās spēlēs.

No sociālajos tīklos tik bieži publicētajiem kāzusiem abi brīvprātīgie gan neko neesot manījuši. «Protams, bija dažādi kāzusi, kad likās, nu, kā tā var būt? Bet varēja redzēt, ka Krievija ļoti centās, lai šīs spēles izdotos. Lai gan sportistiem, gan skatītājiem, gan brīvprātīgajiem būtu viss labākais. Cilvēki bija pretimnākoši un varēja atrisināt visas radušās problēmas. Uz tā fona plānās sienas un trīsarpus stundas ceļā vairs nešķita liels mīnuss. Galu galā organizējot lielus pasākumus var gadīties kļūdas. Nekļūdās tikai tie, kas neko nedara,» secina Signe.

Viņa atzīst, ka pēc Olimpiādes bijusi ļoti piekususi, jo slodze bijusi liela un Latvijā viņa atgriezusies par pieciem kilogramiem vieglāka. «Kad pēdējā dienā piedāvāja aiziet uz bobsleja četrinieku sacensībā, izvēlējos palikt numuriņā un pagulēt, jo iepriekšējā dienā maiņa bija līdz 23.00.»

«Kad esi iekšā, emocijas notrulinās, turklāt praktiski nebija laika sekot līdzi citiem notikumiem Olimpiādē. Tikai atbraucot mājās un palasot presē rakstīto, sāc saprast, ka esi bijis klāt lielā notikumā. Klātbūtnes sajūta tomēr ir fantastiska. Viena lieta ir saņemtās dāvanas no organizatoriem, bet pats svarīgākais bija pozitīvās emocijas, kuras guvām no cilvēkiem.»

Neskatoties uz to, uz jautājumu, vai viņa pieteiksies brīvprātīgās darbam arī uz nākamajām ziemas olimpiskajām spēlēm 2018. gadā Phjončhanā, Signe atbild ar viennozīmīgu nē un paskaidro: «Krievijā jutos ļoti brīvi. Ne gluži kā mājās, tomēr tā kultūra bija pazīstama. Neesmu pārliecināta, vai tāpat jutīšos Korejā, kur jau tagad ir paziņots, ka sarunvaloda būs korejiešu. Sočos daudz palīdzēja krievu valodas zināšana. Piemēram, kad nakts vidū apmaldījos un izkāpu no transporta kaut kur meža vidū. Piegāju pie kādas būdiņas, bet tur man iedeva ūdeni un uzzīmēja ceļu, kā atrast nepieciešamo vietu.»

Stāsts ņemts no portāla Apollo.