English Latviešu Romănă Eesti 

Elita Lapiņa. "īpašais draugs" 21.11.2014.

Most weird experience

Autor:
Lāsma Sanda Belova

Lāsma Sanda Belova

Nodibinājums Daudzfunkcionālais centrs ģimenei, jaunatnei, sabiedrībai "Spēkuguns"

Ohodnoť:

Zdieľaj:

Šo stāstu, izmantojot manu profilu, pievieno biedrības Palīdzības centrs "Spēkavots " vadītāja Elita Lapiņa. Elita ir nometnes "Cerību planēta" organizētāja. Nometnē viņa pārstāv arī LBDS Māsu apvienību un Ventspils baptistu draudzi. (Savu profilu Elita neizmantoja tehnisku iemeslu dēļ). Nometnē "Cerību planēta" 2014.gadā strādāja 9 nodibinājuma "Spēkuguns" brīvprātīgie.

ELITA LAPIŅA
ĪPAŠAIS DRAUGS

„Ne ar darbiem lai neviens nelielītos. Jo mēs esam viņa darbs Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” ( Efez. 2. 9.-10)

Dažkārt mēdzam sacīt, ka cilvēks atrodas neīstajā laikā un vietā. Domāju, ka tā nav taisnība. Esmu pārliecināta, ka esam ielikti dzīvot noteiktā laikā un vietā uz šīs planētas. Iespējams, negribam atrasties tur, kur esam. Jautājums drīzāk būtu: „Kas ir tas, kas man jādara šajā brīdī šai vietā? „
Kad ģimenē gaidām ierodamies cilvēciņu, tiek loloti krāšņi sapņi un ilgas. Šķiet zinām, kā pēc vispārpieņemtiem standartiem jāizskatās, jāuzvedas vai jākustas bērnam. Pienāk ilgi gaidītais un izsapņotais brīdis – mūsu dzīvē reāli ienāk mazulis.... Un pēkšņi, visi sapņi jūk un brūk ........Ģimenē ienāk ĪPAŠAIS bērns, ar saviem standartiem. Sabrūk ne tikai mūsu sapņi par viņa dzīvi, bet reāli mainās viss... mainās sajūtas, domas un ikdiena. Ikviens no ģimenes ir ierauts virpulī – bailes, izmisums, ar laiku fizisko un garīgo spēju izsīkums, jo šāds bērns prasa ilgstošu fizisku un garīgu spēku, atslābt nevar ne dienā, ne naktī, tad pievienojas arī sociālā izolētība... Māte kā likums visbiežāk atsakās no savas karjeras, ziedojot dzīvi savam bērnam. Šai jūklī ierauts ikviens – māmiņa, tētis, brālis vai māsa, omīte, opis un daudzi citi. Arī es esmu viena no šādu ģimeņu pārstāvēm - ome savam mīļajam Reinim. Kad manam mazēliņam bija 4 gadi, kopā ar manu meitu Daci dibinājām biedrību „Palīdzības centrs „Spēkavots””, jo sapratām, cik ļoti svarīgi, ka līdzās ir atbalstoši, iedrošinoši cilvēki, svarīgi sajust līdzcilvēku sapratni un atbalstu. Viens no biedrības „Palīdzības centrs „Spēkavots” ” mērķiem ir aicināt kopā ģimenes, kurās ir bērni ar īpašām vajadzībām, paralēli attīstot darbu ar brīvprātīgo piesaisti, kuri vēlētos viņiem palīdzēt.
2008. gada vasarā neparedzētu apstākļu dēļ saņēmām negaidītu piedāvājumu organizēt nometni Ventspils un Ventspils novada īpašajiem bērniem. Kopš tā laika, jau 7 gadus katru vasaru, kopā ar Latvijas baptistu draudžu sievietēm, Pelču speciālajā internātskolā pulcinām ģimenes, kurās ir īpašie bērni, tagad jau no visas Latvijas ( Ventspils, Liepājas, Kuldīgas, Rīgas, Aizputes, Cēsīm u. c) uz nometni „CERĪBU PLANĒTA”. Lai veicinātu īpašo bērnu integrāciju sabiedrībā, nometnē aicinām piedalīties arī citus bērnus un jauniešus, kuri varētu kļūt par viņu draugiem. Šos brīvprātīgos saucam par sargeņģeļiem. Šogad nometnē darbojās 30 brīvprātīgie sargeņģeļi. Man ir patiess prieks, ka mērķis ir attaisnojies: veidojas sapratne un sadraudzība starp pavisam atšķirīgiem cilvēkiem, kuri iepriekš cits citu nepazina. Daudzas savstarpējās sadraudzības turpinās ārpus nometnes. Ir sargeņģeļi, kuri apciemo bērnus mājās visa gada garumā. Īpašo bērnu dzīves ir ļoti vientuļas, daudziem no viņiem kustību traucējumu dēļ ir grūti izkļūt no mājām, vēl grūtāk iekļauties apkārtējo bērnu aktivitātēs. Lielai daļai no viņiem vispār nav draugu. Nogurdinoši rehabilitācijas procesi un medicīniskas manipulācijas ir viņu ikdiena. Tāpēc jauni draugi viņu dzīvēs ir vislielākais prieks un ieguvums.
Man ir liels prieks, ka ieceres un ieguldītais darbs nes augļus. Mūsu mērķi paplašinās, jo papildus nometnēm, veidojas vecāku atbalsta grupa, attīstās jauniešu brīvprātīgo piesaiste ne tikai nometnē, bet arī ārpus tās. Darbā iesaistās cilvēki katrs ar savu talantu. Stāstu ir daudz. Lūk, tikai daži piemēri:

• Mārtiņam šobrīd ir 17 gadi- uz nometni viņš pirmo reizi atbrauca līdzi īpašajam draugsam10 gadu vecumā. Kopš tā laika visus 7 turpmākos gadus Mārtiņš ir nometnes dalībnieku aprūpētājs un draugs, aktīvi piedaloties nometnē, ciešāk sadraudzējies ar Reini (11 gadi), kuram dzīve jāpavada ratiņkrēslā. Mārtiņš regulāri apciemo Reini mājās, kopā pavada laiku, spēlē dažādas spēles, ģitāru. Reinim tie ir patiesi laimes mirkļi, savukārt viņa māmiņai atelpas brīdis.
• Sandra Priedola- 17 gadīgās Madaras māmiņa, 5 gadus piedalījusies nometnē kopā ar meitu, kura ir ratiņkrēslā un ir īpaši aprūpējama. Vecāku atbalsta grupas nodarbībās Sandra iepazinusies ar citām māmiņām, guvusi pieredzi un iedrošinājumu. Nometnes iespaidā, draugu iedrošināta, Sandra sagatavojusi un uzrakstījusi savu pirmo dzejoļu krājumu, piedalījusies Dienas centra bērniem ar īpašām vajadzībām izveidošanā Aizputē. Sandra ir kļuvusi Aizputes baptistu draudzes locekle un kopā ar Madaru ieguvusi daudz jaunu draugu.
• Latis, 24 gadīgs Latvijas armijas karavīrs, jau kā skolnieks piedalījies visās nometnēs, laika gaitā vīņam pievienojās māsa Lauma un draugi: Māris, Laima, Roberts. Nometnē jaunieši sadraudzējās ar Juri, un, šoruden draugu pārsteidza visi kopā viņu apciemojot Ēdolē.
• Ventspils baptistu draudzes jaunās māmiņas Lauras vadībā ik gadus rīko labdarības tirdziņu, kurā iesaista ne tikai draudzes locekļus un brīvprātīgos jauniešus, bet arī nometnes dalībniekus un viņu ģimenes. Pamazām tirdziņš kļūst par labu tradīciju, kurā iesaistās Ventspils iedzīvotāji. Jauniešiem ar īpašām vajadzībām tas ir sevišķs prieks, ka arī viņu pagatavotie vienkāršie roku darbiņi (piprkūkas, cepumi, dažādi sīkumiņi) noder tirdziņa apmeklētāju iepriecināšanai un palīdz iegūt līdzekļus nometnes vajadzībām.